marta ieskaņās

Es atzīstos: man ir divas vājības pilsētā - iepirkšanās grāmatnīcās un rokdarbu veikalos. Tā nu atkal kritu grēkā un iegāju Jelgavas Jāņa Rozes grāmatu pasaulē, ilgi izvēlējos ko pirkt, zināju, ka nedrīkstu tērēties, bet....

 nopirku tikai šo vienu grāmatu. Mani uzrunāja veiksmīgais grāmatas noformējums, saturs un ko tur liegties, tas ka personīgi esmu iepazinusies ar grāmatas autori, līdz ar to zinu, ka viņa rakstītu tikai to par ko ir pārliecināta. Tā kā jostu aušana man ir tuva un rakstu zīmes manā dvēselē, tad nemaz nenožēloju un tā ir mana ik vakara pētām viela pirms gulētiešanas.
Brīvdienās svinējām pavasara svētkus un nopirkām laukos no zemniekiem visādus labumus - arī mazais Pikačū spēja šo to novērtēt.

 Zinot pat, ka uz galda nedrīkst un tūlīt sekos sods par to, neizskatās ka viņš nožēlotu  :) lociņus, rutkus un skābos kāpostus, gan viņš izbrāķēja :)

 Ar mammīti esam uzņēmušās apadīt vienu skolas deju kopu nu un tad raujam cik spējam pa vakariem līdz aprīlim jātop 14 pāriem.. jau 8 pabeigti ir...Pēcāk ilgi negribēšu adīt zeķes.

 Kamēr vēl pavasara darbi nav ieskrējuši dārzā steidzu draudzenei pabeigt dāvanu uz 35 gadu jubileju. Tik  lēnāk kā gribētos šujas, kā man pietrūkst 4 stundas diennaktī. Kurš varētu aizdot?

Pirms kāda laiciņa pieteicos konkursam uz vērpjamo vārpstiņu un apmācības stundu, tā kā es praktiski nekad neko nevinnēju, tad biju pārsteigta par vēstuli draugos - man ir vārpstiņa!!! Jē, superrr!

 Tā nu vakar man nebija grūti aizbraukt uz Rīgu un iepazīties ar jauku meiteni Maiju, kura man dāvanu pasniedza ar visu apmācības stundu. Tas tur bildē ir pirmais mans vērpums. Esmu sajūsmā, jo to vēl nemācēju un manā 48 stundu diennakts ritmā ir vēl viens hobijs klāt nācis. Esmu iemācījusies jau ar abām rokām vērpt un šķiet sākšu uzmākties suņu saimniekiem ar vilnas vērpšanu rudenī :)