Spēles ar krāsām

Latvijā līdz 19.gs. vidum audumu un dziju krāsošanai lietoja augu krāsas, un pirmie pie ķīmiskajām krāsām tika kurzemnieki, kuri kuģojot pa svešām zemēm to atveda šurp. Tāpēc vistrakākās krāsās arī šobrīd redzam Nīcas, Rucavas un Alsungas novados.
Augus krāsošanai ieguva dzīves vietā, tāpēc krāsu salikšanas pamatprincipi katrā novadā veidojās savādāk atkarībā no augu valsts. 
No daudziem Latvijā augošiem augiem ieguva dzeltenās, zaļās, brūnās, sarkanās un zili zaļās krāsas. No viena un tā paša auga varēja iegūt dažādas krāsas un krāsu toņus. Krāsu toni ietekmēja un toņu daudzveidību papildināja dažādie krāsu nostiprinātāji, piemēram, sāls, gaiss, sārms, saule. 
Latviešiem bija pazīstami arī ķīmiskie nostiprinātāji, piemēram, soda, potaša, alauns, dzelzs un vara vitriols, kurus iepirka no apkārtstaigājošiem tirgotājiem. Krāsa mainījās arī atkarībā no krāsojamā auga ievākšanas laika (pavasaris, vasara utt.).
Krāsošanai izmantoja gan svaigus gan kaltētus augus, to virszemes daļu, sakni un sakneņus. Var krāsot arī ar sēnēm. Svaigs augs dzijai piešķir košāku, sulīgāku toni, izkaltēts gaišāku, pastelīgāku toni. Ziedus vāc, kad tie ir izplaukuši vai arī neilgi pēc ziedēšanas. Lakstus plūc, kad augs ir pilns ar sulu, plaukumā, jo tad krāsojot iegūst viskošākos toņus.Auga pazemes daļu (sakni vai sakneņus) rok, kad viszemes daļa ir atmirusi, jeb rudenī, bet var arī pavasarī, pirms lapu plaukšanas.
Vēl kā dabiskos kodinātājus izmantoja arī bērzu malkas pelnu sārmu, sūkalas, pārskābušas sulas, vīnu,skābu kāpostu sulu, ieskābušu bērzu sulu, alu,brāgu, purva rāvu, urīnu, vircu. Atsevišķām krāsām krāsošanas laikā dziju sautēja krāsnī, iededzināja saulē, raudzēja siltumā kopā ar sārmu vai urīnu (mēļš, violets u.c.)
 Kodināt var pirms krāsošanas, krāsošanas laikā, pēc krāsošanas.Etiķskābe (CH3COOH), alauns (KAl/SO4), alumīnija hlorīds (AlCl3), amonija hlorīds (NH4Cl), dzeramā soda (NaHCO3) - palīdz iegūt gaišu stoņus, alauns - dzeltenos toņus.Vidēji tumšus toņus, siltus toņus – zaļganos, vara sulfāts (CuSO4), hroma kālijs (K2Cr2O7);Dzelzs hlorīds (FeCl3), dzelzs sulfāts (FeSO4) - palīdzēja iegūt tumšos toņus, aukstus toņus. Vīnskābe noder gaiši brūno un sārto toņu paspilgtināšanai.Etiķskābē sarkanie toņi kļūst spilgtāki, zaļie — bālāki.Ar kodinātājiem nevajag pārspīlēt, varbūt iegūsi spilgtāku toni, taču dzija kļūs asa. Uz 100 gr dzijas nepieciešams 3 l ūdens, 4 g alauna vai alvas sāls, 1— 5 g vara sulfāta, 0,5 — 4 g dzelzs sulfāta, 1 — 4 g kālija bihromāta, 1 ēdamkarote ožamā spirta. Kodinātājus izšķīdina karstā ūdenī un tad pievieno krāsai vai ūdenim bez dzijas.Ja kodina pirms krāsošanas, tad šķiedru mērcē kodinātājā siltā vietā 6 — 12 stundas.Ja kodina krāsošanas laikā, uzsildītai krāsvielai pielej izšķīdinātu kodinātāju, izmaisa, ieliek mitru dziju un bieži cilājot karsē , silda 60 — 90 minūtes. Dziju atstāj atdzist krāsvielā.Ja kodina pēc krāsošanas, skalošanas ūdeni sagatavo taji pašā temperatūrā kā krāsošanas šķīdumu un tad ieliek nokrāsoto, izspaidītu šķeteri tur iekšā. Ja kodina ar sārmu skalojot, tad īsu brīdi iemērcot tonis kļūst tumšāks, bet ilgāk - gaišāks. Uzmanīgi - sārms saēd vilnas dziju!
No viena auga bija iespējams dabūt ārā dažādas krāsas, toņus, pielietojot dažādas metodes krāsošanā. Piemēram sīpolu kodinot ar vara vitriolu, ieguva zāļu toni, bet kodinot ar alaunu - oranžu. Madaras saknes krāsojot skābā ūdenī, ieguva vec rozā toni, bet sārmainā ūdenī ķieģeļu sarkanu. Krāsojot biešu sulā temperatūrā līdz 50 grādiem iegūst sārtu toni, bet palielinot temperatūru līdz viršanai dzeltenu toni.
Katra krāsošanas reize ir eksperiments, jaunu toņu meklējumos.
Jāatceras, ka krāsojot ar vietējiem augiem, nav iespējams iegūt spilgtas krāsas, piemēram, spilgti sarkanu, vai koši zaļu krāsu. 
Augu krāsu noturība ir dažāda:
vislabāk krāsu saglabā un nebalē krāsojums mizās un saknēs, tad lakstos un ziedos, bet visātrāk izbalē ogās krāsotais.
Lai nokrāsotu 100 g dzijas, nepieciešams apmēram 1000 g svaigu augu vai 500 g kaltētu.Ir atsevišķi augi, kuros ir tik daudz krāsvielas, ka var ņemt mazāku daudzumu augu (piemēram sīpoli, valriekstu zaļas mizas).
 Krāsojot pēc vienas receptes vienu un to pašu augu, rezultāts katru reizi būs atšķirīgs. Tas ir tāpēc, ka atšķirsies vieta, kur augi vākti, dienas laiks, kad ievākti, mēness stāvoklis, augsne, kurā auguši augi, laika apstākļi, kuru dēļ mainās augu sulīgums. 
Jau sagatavojot augus krāsošanai, var atšķirties to koncentrācija ūdenī (jo to vairāk, jo piesātinātāks krāsas tonis), krāšošanā izmantotais ūdens ( mīkstāks vai cietāks ūdens, dzelžaināks vai rāvas ūdens), kodinātājs , procesa secība (vai dziju kodina pirms krāsošanas vai tās laikā, vai pēc krāsošanas skalojot kodinātājā), karsēšanas temperatūra (tai jābūt mērenai un vienmērīgai, jo tad tonis stingrāks un noturīgāks) un daži toņi - (sarkanie) nemīl temperatūras pacelšanos virs 70 grādiem vai (zilie) virs 50 grādiem.
KODINĀTĀJI
Kā dabiskie kodinātāji tika izmantotas miecvielas augos, iegūstot sevišķi noturīgu krāsojumu. Tāpēc augi ar augstu miecvielu saturu ir lietojami bez kodinātājiem. Tie ir: ozolu, melnalkšņu, baltalkšņu un krūkļu mizas, ozollapu pangas, kartupeļu un cūku pupu laksti, sīpolu mizas, pelašķi, vārpatas, nātres u.c. augi ar saveklošu garšu.
AUGI
Dzelteno krāsu ieguva no ļoti daudziem augiem: no pureņu ziediem, no dzeltenajām pīpenēm, kliņģerītēm, biškrēsliņiem, kumelītēm, burkānu lakstiem u.c. augiem. Visbiežāk tomēr izmantoja bērzu lapas un sīpolu mizas.
Oranžo krāsu ieguva no sīpolu mizām, kliņģerītēm, samtenēm, baltalkšņu mizām, apses mizām u.c. augiem.
Zaļo krāsu ieguva no suņuburkšķiem, kartupeļu lakstiem, brūklenājiem, burkānu lakstiem u.c. augiem. Skaisti toņi ir no pelašķiem, melnalkšņu lapām un strutenēm.
Brūno krāsu ieguva, krāsojot ar ozolu mizām, egļu čiekuriem, ābeļu mizām, melnalkšņu mizām, negataviem valriekstiem u.c. augiem.
Melnās krāsas iegūšanai izmantoja melnalkšņu un ošu mizas.
Pelēko krāsu ieguva, krāsojot ievu mizās un bērzu baltajās tāsīs.
Zilās krāsas iegūšani Latvijā nebija piemērotu augu. Reizēm to izdevās iegūt, krāsojot dzijas mellenēs, skābās ķiršu ogās vai apšu mizās. Mūsdienās var krāsot karkadē tējā ar sārma kodināšanu.
Dārzos audzēja krāsu mēles (Isatis tinctoria), no kurām ieguva latviešiem ļoti iemīļoto tumši mēļo krāsu. Šis augs pazīstams arī ar zilkaula vai mēles nosaukumu, tas satur ļoti sen pazīstamo zilo krāsvielu - indigo. Arī senākā villaine saucas „mēlene” - bagātību un statusu apliecinošā krāsa.
Madaru krāsojumi bijuši sarkanā krāsa, jo Latvijā izplatītais augs - madara (īstā madara (Galium verum) un krāsu madara (Galium tinctorium))- labi noderējis sarkanās krāsas iegūšanai. Arī no raudenēm ieguva sarkanu, violeti sarkanu. Sarkanu krāsu ieguva arī no miltenājiem, alkšņu mizām u.c. augiem pie dažāda veida kodinātājiem.
Par krāsām interjerā un krāsu nozīmi var izlasīt arī šeit 
http://www.varupats.lv/content/k%C4%81-izv%C4%93l%C4%93ties-kr%C4%81su



Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru